Kandža


Pelašķa izvilkums kandžā. Pelašķa ārstniecskās īpašības. by kandza

Parastais pelašķis, Achillea millefolium

Spirtu gatavojam mājas apstākļos. Der arī 2x destilēta un kārtīgi attīrīta kandža.
Receptes pagatavošanai meklējamas zemāk.
Modernākie aparāti vakareiropā nopērkami šeit:

www. kandža.lv

Spirta izvilkumu gatavo, aplejot 1 daļu ziedu vai lakstu drogas ar 10 daļām 70 % spirta; atstāj 7 dienas ievilkties, nokāš. Lieto pa 40-50 pilieniem ar ūdeni 3 reizes dienā, lai normalizētu un uzlabotu vielmaiņu, veicinātu asinsriti, mazinātu alerģiskās reakcijas, aterosklerozi un aptaukošanos.

Pelašķa (parastā) ziedu un lapu izvilkums spirtā / degvīnā.

Izvilkums 1: 20 g svaigu pelašķu lakstu, 200 ml 70% spirta. Pelašķus noskalo ar aukstu ūdeni, sasmalci­na, pārlej spirtu, 10 diennaktis nostādina. Sastāvs: rūgtvielas, ēteriskās eļļas, skudrskābe, etiķskābe, izovaleriānskābe, miecvielas, inulīns, sveķi, asparagīns, karotīns, minerālvielas – dzelzs, hroms, varš, mangāns, alumīnijs, fitoncīdi. Pretaudzēju aktivitāte. Deva: 10-15 pilieni 3 reizes diena pirms ēšanas. Lieto, slimojot ar gastrītu un kuņģa čūlu, jo satur daudz bioloģiski aktīvu vielu: asinošanu apturošas, pretiekaisuma, pretalerģiskas, baktericīdas īpašības; veicina žults izdali; uzlabo gremošanas orgānu darbību.

Izvilkums 2: saulainā laikā plūktus pelašķu ziedus un ieliek pudelē vai burkā līdz kakliņam un pārlej ar tīru degvīnu. Aizvāko un liek siltā vietā uz 14 dienām, laiku pa laikam sakratot. Izkāš, lieto trīs reizes dienā pa 30 pilieniem pirms ēšanas atšķaidot ar nelielu ūdens daudzumu. Ārstēšanas kurss 30 dienas. Pret aptaukošanos, ateroskle­rozi, ginekoloģiskām vainām.

Pret iegurņa orgānu slimībām iesaka dzert pelašķu tēju tik daudz, cik vien var izdzert.

Pret olnīcu iekaisumu, miomu lieto sēdvannas ar pelašķiem.

Pret neregulārām, sāpīgām menstruācijām, pret meno­pauzes radīto diskomfortu iesaka tukšā dūšā regulāri dzert krūzi pelašķu tējas, ik dienu lietot sēdvannu ar pelašķiem.

Tautas medicīnā pelašķu tēju lieto pret plaušu, kuņģa, aknu, nieru un pūšļa kaitēm, pret saaukstēšanos, klepu, drudzi, hemoroīdiem, reimatismu, kaulu sāpēm, sāpīgām, neregulārām un stiprām menstruācijām, pret nervu slimībām, masalām, šarlaku un pat pret bērnu krampjiem.

Tāpat pelašķi lieto pavasara attīrīšanās kūrēs, vispārējai asiņu attīrīšanai, dzelzs satura asinīs palielināšanai. Pelašķu drogas lieto kopā ar citām tējām – tēju maisījumos, kas tagad plaši nopērkami dažādos gadatirgos. Lai gan pelašķu tēja ir ieteicama arī anēmijas slimniekiem un cilvēkiem ar bālu sejas krāsu, palīdz pret izsitumiem un sirds slimniekiem, tomēr visplašāk pelašķu tēju lieto pret saaukstēšanos – klepu, iesnām, kopā ar medu.

PELAŠĶIS, parastais Latīņu val.: achillea millefolium.
Apraksts. Daudzgadīgs, vidēja lieluma (15-70 cm) asteru dz., kurvjziežu dzimtas lakstaugs ar ložņājošu sakneni. Stublājs stāvs, stīvs, vienkāršs, zaro ziedkopā. Stublājs īsi apmatots. Pelašķiem ir veselas, lineāri lancetiskas, pelēkzaļas lapas uz stublāja un rozetē. Rozetes lapas ar kātu, stublāja lapas sēdošas. Visas lapas divkārt vai trīskārt plūksnaini dalītas (ga 4-10 cm, pl 1-4 cm), pēdējās pakāpes plūksnas sīkas, lineāras vai lineāri lancetiskas. Kurvīši (pl 0.4-0.7 cm) vairogskarā stublāja galā. Kurvīša gultne ar plēkšņlapiņām. Vīkallapas zālainas, vairākās rindās. Mēlziedi pieci, balti vai iesārti violeti, mēlzieda gals sīkzobains, bet kurvīša ārmalā 7 vai 8 balti mēlziedi. Stobrziedi pelēcīgi balti. Kausmatiņu nav. Auglis – plakans sēklenis. Zied no jūnija līdz oktobrim.

Pelašķa ziedos un lakstos ir ēteriskā eļļa, kuras sastāvā atrasti dažādi terpēni, terpēnspirti, seskviterpēni. Drogās ir arī flavonoīdi, kumarīni fenolkarbonskābes, miecvielas, K vitamīns. Aug pļavās, ceļmalas, krūmājos. Ievāc lakstus ziedēšanas laikā, nogriežot līdz 15 cm garas auga galotnītes, vai ziedu kurvīšus (kāta garums līdz 4 cm). Žāvē caurvējā vai siltumā (35—40°). Lakstus var uzglabāt 2 g., ziedus — 5 g. Droga satur K un C vit., rūgtvielas anilīnu, ahileīnu, ēterisko eļļu (galv. sastāvviela — azulēni), pinēnus, miecvielas u.c. Gatavo tēju, uzlējumu un šķidro ekstraktu (medicīnas enciklopēsija).
Uzmanību: Nedrīkst vākt ziedkopas no izskata ziņā līdzīgā vītolu pelašķa jeb ķērmelītes (A. salicifolia).

Pelašķa nosaukums citās valodās: a: Yarrow ; v: Gemeine Schafgarbe; z: röllika; i: harilik raudrohi; l: paprastoji kraujažolė; k: тысячелистник обыкновенный

Pelašķa ziedu un lakstu uzlējumu (1 ēdamkaroti sasmalcinātas drogas aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, atstāj 1 stundu ievilkties, nokāš, dzer pa 1/3 – 1/2 glā­zes 2 vai 3 reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas) lieto gastrītu un čūlas ārstēšanai, pret plaušu, zarnu, hemoroīdu un pārmērīgu menstruālo asiņo­šanu, kā arī pret urīna nesaturēšanu naktī.

Iekšķīgi lieto arī dažādu ādas slimību un bojājumu – furunkulozes, grūti dzīstošu brūču, trofisko čūlu ārstē­šanai, vienlaikus lietojot uzlējumu ārīgi apmazgājumiem, peldēm, kompresēm.

Tēja. Tējkaroti pelašķu aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 5-10 minūtes. Lieto vairākas reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas pret iekšējām asiņošanām, caureju, gastrītu, urīna nesaturēšanu, ar medu pret saaukstēšanas slimībām, pret galvassāpēm, pirmsmenstruāciju sindromu, neregulārām mēnešreizēm utt.

Pelašķu novārījums kopā ar salviju ir labs mutes un rīkles skalojamais līdzeklis.

Ārīgai lietošanai:gatavo koncentrētāku uzlējumu – uz glāzi ūdens ņem 1,5-2 ēdamkarotes drogas, aplej ar glāzi vāroša ūdens, ļauj ievilkties 1 stundu. Lieto ārīgi apmazgājumiem, kompresēm, peldēm un sēdvannām, pret ādas iekaisumiem, brūcēm un čūlām, arī iekaisušas sejas ādas kopšanai. Vēl viena recepte sēdvannai: 100 g kaltētu pelašķu (visu augu) uz nakti at­stāj aukstā ūdenī. Nākamajā dienā uzkarsē, līdz sāk ūdens vārīties, tad pievieno vannas ūdenim. Visai vannai vajadzēs 200 g kaltētu augu.

Svaigi saberztu pelašķa lapu uzklāji aptur asinis, noņem pampumus un der svaigiem ievainojumiem, galvas vātīm un augoņiem.

Eļļas izvilkuma pagatavošanai 2 ēdamkarotes sasmalcinātas drogas aplej ar 1 glāzi eļļas (olīveļļas, saulespuķu eļļas), atstāj ievilkties 14 dienas, palaikam saskalinot, nokāš. Eļļas izvilkumu lieto brūču dziedēšanai; ieberzēts galvas ādā, tas stip­rina matu saknes un uzlabo matu veselību. Lieto katru dienu ādas ierīvēšanai pret matu izkrišanu, blaugznām, ādas iekaisumiem.

Sulas iegūšanai izmanto pelašķa sulīgās dalās – lapas, ziedus. Tās noskalo ūdenī, ļauj mitrumam notecēt, tad samaļ gaļas maļamajā mašīnā, iegūtajai masai pielej tikpat daudz vārīta, atdzesēta (vai avota) ūdens, atstāj 15-20 minūtes ievilkties. Izspiež caur blīvu audumu. Iegūto sulu var 2 vai 3 dienas uzglabāt vēsa vieta (ledusskapī). Ja sula jāuzglabā ilgāk, to konservē ar 40° spirtu (degvīnu) attiecībā 1:1. Sulu lieto pa 1 tējkarotei 2 vai 3 reizes dienā akūta bronhīta, plaušu tuberkulozes ārstēšanai, menstruālā cikla regulēšanai, pret sirdsklauvēm, īpaši – klimaktērija periodā, kopā ar smaržīgās rūtas sulu.

Ziede.Uzkarsē 90 g nesālīta sviesta vai cūku tauku. Pievieno 15 g svaigu, sīki sagrieztu pelašķu ziedu un 15 g sīki sakapātu aveņu lapu. Ļauj uzsprakšķēt, samaisiet un ņemiet nost no uguns. Nākamajā dienā mazliet uzsildiet, iz­spiediet caur linu drānu, pildiet tīrā burkā. Uzglabā ledusskapī. Lieto hemoroīdu ārstēšanai, pret ādas iekaisumiem, ārīgai ierīvēšanai pret sāpēm.

Pelašķa preparātus nedrīkst lietot grūtnieces, jo tie pastiprina dzemdes savilkšanos un var radīt aborta draudus,jutīgiem cilvēkiem pelašķa drogu vākšana var radīt ādas iekaisumu - kontaktdermatītu.

Veterinārijā pelašķus izmanto ēstgribas palielināšanai:
1) 2 daļas vērmeļu lakstu + 1 daļa pieneņu sakneņa + 1 daļa pelašķu lakstu. Visu rūpīgi samaisa un pagatavo novārījumu attiecībā 1:20; lieto iekšķīgi teļam pa vienai ēdamkarotei 15–20 minūtes pirms ēdināšanas:
2) 4 daļas vērmeļu lakstu + 1 daļa pelašķu lakstu. Vienu ēdamkaroti maisījuma aplej ar glāzi (200 ml) verdoša ūdens, 20–30 minūtes nostādina un lieto iekšķīgi teļam pa vienai ēdamkarotei 3–4 reizes dienā 15–20 minūtes pirms ēdināšanas.

Pelaški folklorā. (Achillea millefolium).

22836. Pelašķi tiek lietoti dažadās cilvēku un lopu slimībās, sevišķi uz ievainojumiem.
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1798, IV, 293./

22837. Latviešu lieto pelašķus pret klepu, pīpētāji arī pie tabakas.
/E. Birzmanis, Latv. ārstn. stādi, 1897./

22838. Peļastīte ir augs ar baltiem ziediem, aug dārzos un grāvmalās. Lietojami ziedi tinkturā
pret klepu un iesnām.
/K. Celmiņš, Balvi./

22839. Pelašķi, saulē izkaltēti un tējā dzerti, der kāsum un krūšu slimībām.
/R. Bērziņš, Annenieki./

22840. Pelašķu sula ir laba pārcitumam un citām vainām, kā arī pret diloni.
/J. Ilsters./

22841. Ar pelašķu novārījumu mazgā ievainojumus, tad tie sadzīst.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

22842. Dzelža zāles jeb peļastes liek kāju pirkstu starpās, ja tie izsutuši. Lapas un ziedus savāra un savārījumu dzeŗ, kad kāsē un asins spļaun.
/M. Šimiņš, Brukna./

22843. Pelašķu lapas liktas uz ievainojumiem un augoniem.
/Beschreibung d. Prov. Kurland, 1805, 74./

Avoti: 1. Ārstniecības augi, H.Rubīne, V.Eniņa. 2. Ārstniecības augi spirtā, G.Kļaviņa 3. Populārā medicīnas enciklopēdija, 1984. gads. 4.Arvils Jakovskis, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes asoc. prof.’ 5.http://www.latvijasdaba.lv/2/view_0_descr.asp?id=855

6. http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/pelaski.htm

Papildināts ar tautas gudrībām.



Kandžas ķīmiskā attīrīšana by kandza
Decembris 6, 2011, 11:54 priekšpusdienā
Filed under: Uncategorized

Moderni kanžas aparāti,

rektifikācijas kolonnas,

spirta raugi


www.kandža.lv

Uz 10 litriem 40% spirtotā šķīduma, ja stiprāks, vajag atšķaidīt līdz 40% – pie šiem grādiem labāk attīrās.
Ņem divas ēdamkarotes kalcinētās sodas (Na2CO3) (ja soda pārtikas, tad dubulti , bez kalniņa, izšķīdini 200 ml ūdens.
Citā glāzē
izšķīdini 200ml kālija permanganātu (KMnO4) ( 1.0-1.5 grami)
No sākuma lej sodas šķīdumu, samaisi, tad ielej permanganāta šķīdumu, samaisi.
Izšķīdini divas tējkarotes kaustiskās sodas (NaOH) 200 ml ūdens (vispirms sākuma (NaOH) , tad pievieno ūdeni!)
Pēc 20 min pēc pirmiem diviem šķīdumiem pievieno (NaOH) šķīdumu.
Gaidi kamēr nogulsnējas.
Dekantē,nofiltrē vismaz caur marles & vates filtru..
Obligāti pārdzen otreiz, vēlams jau atšķaidītu līdz 10 % ,un, ja pēc otreizējas dzīšanas atšķaidīsiet līdz 25-30% un izlaidīsiet caur ogles filtru un tad vēlreiz atšķaidīsiet līdz 10%, pievienosiet garšvielas, augļus, zāļu tējas(kombinācijas izvēle – gaumes jautājums ) un pārdzīsiet 3 reizi ,tad gatavo atšķaidīsiet līdz 40-45% ar labu mīkstu ūdeni un mazliet pasaldināsiet ar cukura vai labāk – medus sīrupu , dabūsiet produktu, reālu produktu!

Tātad:
(Na2CO3) 1.0-1.2 g uz litru kandžas
(KMnO4
) 0.1-0.6g uz litru kandžas
(NaOH) 1.3-1.5 g uz litru kandžas ?



Kandža un paģiras by kandza
Novembris 9, 2011, 8:21 priekšpusdienā
Filed under: Uncategorized

Jebkura alkohola pārmerīga lietošana mēdz izraisīt zinamas blakusparādības. Ar dažādiem paņēmieniem var padarīt organisma cīņu ar saindēšanos vieglāku. Publicējam Māra Krūmiņa rakstu par šo tēmu.

Līgo svētki, protams, nav paredzēti tam, lai nežēlīgi piedzertos, tomēr pēc tiem regulāri nākas redzēt sagurušus cilvēkus, kurus moka briesmīgais paģiru sindroms.

Vieni sūdzas, ka nekā stiprāka par alu pat mutē neesot ņēmuši, bet nelaime tā, ka Jāņu naktī taču nedrīkstot gulēt, un tamdēļ tas miestiņš aplam daudz savācies. Citi līdz īstai svinēšanai nemaz nav tikuši, jo jau riktēšanās laikā sākuši pārbaudīt, vai ciemiņiem galdā liekamais šņabis nav mazliet ieskābis… Slikti ir gan vieniem, gan otriem, bet pats sliktākais –

Brīnumlīdzekļa nav un nebūs

“Man tā arī nav izdevies atrast efektīvu līdzekli pret paģirām un sāk likties, ka tāda nemaz nav. Ja, protams, atskaita pašnāvību,” – šie vārdi tiek piedēvēti britu gleznotājam Frēnsisam Beikonam, kurš, kā jau Īrijā dzimis vīrs, zināja, ko runā, un, šķiet, nebija tālu no patiesības.

“Internetā jūs varat atrast visdažādākās receptes, sākot ar aspirīnu un banāniem un beidzot ar Vegemite un ūdeni, tomēr zinātniski nav pierādīts, ka kāda no tām patiešām būtu universāls un ietekmīgs līdzeklis,” izdevumā British Medical Journal raksta amerikāņu speciālisti Reišela Vrīmena un Ārons Karols. Sadarbībā ar Plimutas (Lielbritānijā) Medicīnas skolas darbiniekiem viņi veikuši eksperimentus ar brīvprātīgajiem, testējot veselu virkni medikamentu, kurus to ražotāji reklāmas klipos liela uz nebēdu. Rezultāts ir prognozējams. Nedz propranolls, nedz tropisterons, nedz toldenamskābe, nedz antipohmelīns (RU-21), nedz vesela kaudze citu līdzekļu, kurus pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu reklāmās būtu pieņemts dēvēt par “patentētiem brīnumlīdzekļiem”, pacientu (un kā gan citādi lai dēvē cilvēkus, kuri saindējušies ar alkoholu) stāvokli būtiski neuzlaboja. Jā, arī, paldies dievam, nepasliktināja, tomēr mediķi norādījuši, ka aptuveni tādus pašus rezultātus izdevies sasniegt arī kontrolgrupā, kuras dalībniekiem tika izsniegtas placebo jeb nekaitīgu zāļu tabletes. Interesanti, ka zinātnieki šādā veidā pārbaudījuši arī tautas līdzekļus, un ko gan jūs domājat – cilvēks, kurš uz paģirām bija nobaudījis gardu Asiņaino Mēriju (ar 50 gramiem šņabja), juties akurāt tāpat kā tas, kura Mērijai šņabi bija piemirsies pieliet.

Speciālistiem ir arī itin skaidrs, kādēļ vienas zāles pret paģirām izstrādāt nav iespējams. Nelaime tāda, ka paģiras ir vesela gūzma slimības simptomu visdažādākajās kombinācijās – vienus visvairāk nomoka galvassāpes, citiem streiko kuņģis, vēl citiem vislielākās raizes sagādā nervu darbība. Paģiru izpausmes ir atkarīgas ne tikai no cilvēka individuālajām īpatnībām un tā, ko un cik daudz viņš iepriekšējā vakarā maisījis, bet pat no vietas, kur notikusi dzeršana (piemēram, izredzes iedzīvoties galvassāpēs strauji pieaug gadījumos, kad ilgāks laiks pavadīts pamatīgi piepīpētā telpā), vai ēdmaņas, kas lietota tās laikā (vēdergraizes var būt izskaidrojamas ar tādu uzkodu lietošanu, kuras nu nekādi neiet kopā ar attiecīgo alkohola veidu). Žurnālam Membrana pāris krievu zinātnieki puspajokam, pusnopietni sacījuši, ka teorētiski varētu piemeklēt brīnumlīdzekli, taču tad viņiem skaidri jāzina, ko, cik lielos daudzumos un ar kādiem laika intervāliem lietojis attiecīgais cilvēks, un pēc tam individuāli viņam jāizstrādā zāles. Šādam uzdevumam neviens, protams, nav gatavs, tāpēc vienīgais, ko var ieteikt speciālisti (atskaitot, protams, mērenības ievērošanu svinību laikā) – lietot konkrētus medikamentus vai tautas līdzekļus pret katru no paģiru simptomiem atsevišķi.

Jānovērš dehidratācija

Pirmais simptoms, kas liecina, ka vakardien vismaz pāris drinki bijuši absolūti lieki, ir izteikta slāpju sajūta (saukta arī par kaltenbrunneru). Organisma dehidratācija ir viens no alkohola lietošanas neizbēgamajiem pavadoņiem. Kā izdevumam LiveSciene.com stāstījis Eksteras universitātes speciālists Edzards Ernsts, alkohols cilvēka organismā izraisi virkni ķīmisku reakciju, kas pastiprina nieru darbību un noved pie lielāka urīna daudzuma izdalīšanās. Vienkāršoti sakot – lai cik daudz šķidruma jūs arī uzņemsiet, vēl vairāk izčurāsiet, un no tā izbēgt nav iespējams. Starp citu, diezgan aplams ir uzskats, ka no rīta pašsajūta būs labāka, ja starp kokteilīšiem iedzers kādu tīra ūdens glāzi – tas nelīdz, ja nu vienīgi tādā ziņā, ka iedzertais ūdens aizņem zināmu vietu kuņģī un tajā vairs nepietiek vietas kaut kam stiprākam…

Toties ūdens var palīdzēt jau pēc alkohola lietošanas – mediķi iesaka pirms gulētiešanas iedzert vismaz glāzi parastā ūdens, un atgādina, ka prātīgi cilvēki pirms došanās pie miera rokas stiepiena attālumā nostutē kādu burku vai vismaz krūzi ar ūdeni, vai minerālūdens pudeli. Ļoti noderīgs ir minerālūdens ar sāļu vāju saturu, kas palīdzēs ne tikai novērst dehidratāciju, bet arī atjaunot sāļu līdzsvaru organismā. No rītiem noderīgas ir dažādas svaigi spiestas sulas, arī veikalā nopērkamā tomātu sula, daži mediķi iesaka piparmētru tēju ar medu – tā palīdzēs arī normālas sirdsdarbības atjaunošanai. Ūdeni ieteicams lietot ne tikai iekšķīgi, bet arī ārīgi – kārtīga novannošanās pavisam noteikti uzlabos pašsajūtu, jo vismaz noskalos no ādas tās indes, kuras organisms jau pats būs izvadījis. Tikai jāraugās, lai vanna nebūtu pārāk karsta –

tas jau tā alkohola nomocītajai sirsniņai var izrādīties liktenīgi. Pēc ūdens procedūrām svētīgi atkal mazliet nosnausties (protams, ja nav steigšus jākopjas uz darbu), bet pēc tam kādu laiku pastaigāties svaigā gaisā. “Pats drošākais līdzeklis pret paģirām ir laiks,” sarunā ar Reuters uzsver Britu medicīniskās padomes speciālists Gajs Retklifs, kurš iesaka paģiru skartajiem vienkārši tās izgulēt.

Jānomierina galva un kuņģis

Ar organisma dehidratāciju saistītas arī galvassāpes, kas bieži vien novērojamas paģiru gadījumos – alkohola lietošanas ietekmē asinsvadi ir sašaurinājušies, un nu jādara kaut kas, lai tos atkal paplašinātu. Tieši šā iemesla dēļ kā viens no līdzekļiem tiek minēta pavisam banālā uzlāpīšanās, kuras noderīgumu atzīst pat daudzi mediķi. Tomēr cilvēkam jābūt apveltītam ar zināmu gribasspēku, lai paģiru lāpīšana nepārvērstos ilgstošā plostā.

Tāpēc labāk galvu mēģināt nomierināt ar kādiem bezalkoholiskiem līdzekļiem, piemēram, aspirīnu vai analgīnu. Rietumvalstīs pret galvassāpēm parasti tiek izmantots paracetamols, kas atšķirībā no aspirīna tik ļoti nekairinot kuņģa sieniņas. Ar kuņģi vispār jābūt ļoti uzmanīgam, jo pēc kārtīgas iedzeršanas tas kļuvis ļoti jutīgs. Tradicionāli paģiru pavadoņi ir nelaba dūša, griešanās sajūta kuņģī, un ko gan citu var gribēt, ja organismu saindējuši spirta sašķelšanās produkti – metanols, acetaldehīds, skābes, fūzeļa eļļas. Tie kavē glikozes un dažādu barības vielu izstrādāšanos, tāpēc krītas cukura līmenis asinīs, novērojams vitamīnu un elektrolītu trūkums, kas noved pie drebelīguma, koncentrēšanās spēju zuduma un vieglas aizkaitināmības –

cilvēks ļoti nervozi reaģē uz strauju apgaismojuma maiņu un trokšņiem. Lai tiktu vaļā no šīm sajūtām, būs derīga kāda nomierinoša tabletīte.

Pret nelabu sajūtu kuņģī pirmām kārtām lietojama aktivētā ogle – droši var cirst iekšā vismaz sešas tabletes. Krievu mediķi atzīst, ka nekādas vainas nav arī nošpai, bet briti iesaka tādu līdzeklī kā Clotam. Alkohola līmeni organismā var samazināt ar C vitamīna palīdzību –

ne jau velti viens no populārākajiem tautas medicīnas līdzekļiem ir gurķu sālījums (vai pat marināde) vai skābētu kāpostu sula. Ja tās pie rokas nav, var izlīdzēties, alus kausā izspiežot vesela citrona sulu, pielejot ūdeni un pieliekot kādu kripatu medus. Šādas dziras palīdz aizturēt organismā šķidrumu un līdzsvarot sāļu un elektrolītu daudzumu, no kā savukārt ir atkarīgs impulsu nodošanas ātrums no smadzenēm uz muskuļiem. Tiem, kuriem nav problēmu ar kuņģi, zarnu traktu vai sirdi, noderēs veikalos nopērkamais alkazelcers vai alkoprims, var pat izšķīdināt ūdenī pāris tabletes aspirīna vai citramona (ja tāds vēl kaut kur dabūjams). Glikoze ar askorbīnskābi domāta tiem, kuriem nav cukura diabēta – aptiekās nopērkamās tabletes itin labi var aizstāt vīnogas.

Vajag paēst

Lielai daļai paģiru skarto cilvēku no rīta nav ne mazākās vēlmes skatīties uz ēdienu, nemaz nerunājot par to, ka kaut ko varētu apēst. Taču tas ir akūti nepieciešams – mediķi uzskata, ka īpaši noderīgas ir karstas zupas (piemēram, harčo), bet, ja neko tādu nav iespējams iedabūt iekšās, būtu gudri saņemties vismaz uz kādu tasi buljona. Taču vēl labāk ņemt piemēru no britu futbola faniem vai mūspusē nereti sastopamajiem dzērājtūristiem, kuri dienu sāk ar pamatīgām brokastīm, kurās dominē ceptas olas un bekons. Alkohola lietošanas rezultātā organisms zaudē ievērojamu daudzumu kālija sāļu, tāpēc vēlams lietot produktus, kuru sastāvā ir šis elements – kartupeļi, žāvētas aprikozes, banāni, jau pieminētie skābētie kāposti un gurķu sālījums. Mediķi iesaka lietot arī skābpiena produktus – biezpienu, kefīru (ne vairāk kā kādus 300 gramus) vai jogurtu, bet aptiekā iegādāties B vitamīnu kompleksu, jo šie vitamīni ir viens no svarīgākajiem organisma gremošanas sistēmas elementiem.

Dažiem, it sevišķi ne īpaši spēcīgu paģiru gadījumos, palīdz kafija. Taču tas var būt koks ar diviem galiem – kofeīns, protams, uzmundrina, taču ir zināms, ka kafija ir diurētiska un pārāk lielos daudzumos atkal var novest pie organisma dehidratācijas. Interesanti, ka daži speciālisti iesaka kafijas vietā dzert Coca-Cola, atgādinot, ka šis dzēriens savulaik (1868. gadā) tika radīts tieši kā līdzeklis pret paģirām. Citi speciālisti gan kategoriski neiesaka tā darīt, norādot, ka Coca-Cola sastāvā esošā gāze tikai lieki kairinās kuņģi. Tāpēc tās lietošana atkarīga no katra cilvēka organisma īpatnībām.

Receptes ekstrēmistiem

Paģiras, iespējams, nav tik senas kā pati Zeme, taču cilvēkiem ar šo problēmu nācies saskarties jau tūkstošiem gadu – pēc tam, kad pirmo reizi tika saraudzēta kāda alkoholiska dzira un mūsu tālie senči konstatēja, ka tās lietošana uzlabo garastāvokli un uztur jautrību. Tāpēc nav pārsteigums, ka gadsimtu gaitā dažādās pasaules malās izstrādāti tūkstošiem recepšu pret paģiru sindromu.

Senajiem grieķiem, piemēram, viss bija ļoti vienkārši – viņi bija pārliecināti, ka no paģirām glābj pavisam vienkāršs pētersīļu vai seleriju vainags. Turklāt to nemaz nevajadzēja ēst – pietika ar to, ka vainags banketa laikā ir galvā. Senās Romas vēsturnieks Plīnijs Vecākais savukārt rakstījis, ka šādos rītos nav nekā labāka par divām jēlām apoga olām. Citas šo laiku receptes – ceptas auna plaušas vai pelni, kas radušies, dedzinot bezdelīgu knābīšus. Mazliet vienkāršāk bijis senajiem babiloniešiem, kuru recepte vēstījusi – jāsajauc, jāsaberž un vīnā jāieber piecu dažādu augu sēklas, pēc tam vīns jāizdzer bez izgaršošanas. Mazliet izskatās pēc tās pašas vecās labās velna izdzīšanas ar belcebulu, kurā sēklām atvēlēta tikai uzmanības novēršanas loma. Ēģiptes faraoni, kuriem skābēšanas māksla, šķiet, bijusi sveša, paģiru rītos sukājuši iekšā vārītus kāpostus.

Britu karalienes Elizabetes I laikos par universālu līdzekli pret paģirām savukārt uzskatīti vīnā izmērcēti jēli zuši, vēlāk zušu vietā izmantotas vardes, bet 19. gadsimtā Britu salās izplatīts dzēriens paģiru rītos bijusi piena glāze, kurai pievienota karotīte pelnu no kamīna skursteņa. Un kāpēc gan ne – tā pati aktivētā ogle vien jau ir. Krievzemē, kuras iedzīvotāji lepojas, ka paģiru ārstēšanas ziņā viņiem neesot līdzīgu, cara Pētera I laikā bijis tāds dzēriens kā vzvar – mūsdienās par tā tuvāko analogu varētu uzskatīt kompotu, kas vārīts no žāvētiem augļiem. Pētera I laikā kā līdzeklis pret paģirām izmantoti arī paši prastākie velteņi jeb vaļenki. Nē, no tiem neko ēdamu negatavoja, vienkārši neatkarīgi no laika apstākļiem bija jāuzvelk velteņi, kas sildīja kājas un paplašināja asinsvadus. Taisīts arī īpašs strebeklis, kas tā arī saucies – pohmeļje –

un sastāvējis no sīkos gabaliņos sakapātiem gurķiem un vārītas liellopu gaļas, kas bagātīgi aplieta ar gurķu sālījumu, etiķi un apkaisīta ar pipariem.

Ne mazums interesantu līdzekļu sastopams arī mūsdienās. Puertorikāņi, piemēram, pret paģirām cīnās, ierīvējot padusēs citronu, un brits Gajs Nikolss pat patentējis šo līdzekli, īpaši norādot, ka svarīgs ir ierīvēšanas virziens – ja dzīvojat ziemeļu puslodē, tas jādara pulksteņa rādītāja virzienā, ja dienvidu puslodē – pretēji tam. G. Nikolss gan neskaidro, kādēļ tā.

Vāciešiem un skandināviem paģiru rīta kroņa ēdiens ir marinēta vai sālīta zivs (parasti siļķe), kas bagātīgi apkaisīta ar sīpoliem un aplieta ar krējumu, majonēzi vai pat jogurtu. Turklāt tā tiek noskalota ar pāris krūzēm alus, un visiem ir labi – organisms ticis pie ūdens (95% no alus taču ir ūdens), bet sāļi neļauj tam pamest ķermeni. Norvēģi savukārt iecienījuši saldo krējumu – lai cik pretīgi tas izklausītos, paliela krūze šā treknā produkta kārtīgi izoderē kuņģi – tāpat kā britiem tik tradicionālā auzu putra.

Francūžu knowhow ir kārtīgs sīpolu zupas šķīvis, bet itālieši no rītiem mēdz mieloties ar spageti un tomātu mērci – bez gaļas vai sīpoliem. Taizemē rīta ēdiens ir vietējā asā zupa, Ķīnā īpašā cieņā ir ženšeņa novārījums (tas gan tiek lietots teju vai visos dzīves gadījumos) vai sarkanā tēja. Eiropietim labāk, šķiet, būtu nedzert kopā ar mongoļiem, jo tie no rīta vislabāko apsvērumu vadīti var piedāvāt tomātu sulu, kurā peld marinēta auna acs.

Tātad izvēles iespējas ir, un atliek tikai mēģināt, kura no šīm receptēm piemērota konkrēti jums. Bet vēl labāk ņemt vērā jau minētā daktera E. Ernsta teikto: “Paģiras nozīmē, ka jūsu organisms lūdzas, lai jūs pārtrauktu ar to veikt varmācīgus eksperimentus.

Māris Krūmiņš, NRA.



Kandža no āboliem by kandza
Septembris 22, 2011, 9:31 priekšpusdienā
Filed under: Uncategorized

Klāt rudens ar skaistu laiku un bagātu ābolu ražu.

Jāsāk gatavot jēlkalvadosu (jeb ābolu kandžu)!


Tehnoloģija vienkārša:

Ābolu degvīns


20 litri ābolu sulas, 2 kg cukura, raugs Cobra 6 vai Cobra Pure.

Ābolus sasmalcina un izspiež sulu, pievieno cukuru un raugu. Siltā vietā raudzē, pēc tam nosēdina, novelk no nogulsnēm un destilē.

70% stipru alkohola šķīdumu lejam ozolkoka muciņā uz vismaz 2 gadiem, pēc tam šķaidam līdz vajadzīgajam stiprumam un lietojam.

Ja nav muciņas, līdzīgu rezultātu var sasniegt ar ozola “čipsiem” vai ozola mizu.


Aparatūra destilēšanai šeit:

www kandža.lv



Kandža no ķiršiem by kandza
Jūlijs 26, 2011, 11:57 priekšpusdienā
Filed under: Uncategorized

Ķiršu degvīns

 

kandža no ķiršiem

kandža no ķiršiem

 

20 kg ķiršu, 2 kg cukura, 200 gr rauga.
Ķiršus atbrīvo no kauliņiem, saspaida, pievieno cukuru un izšķīdinātu raugu. Raudzē vidēji siltā telpā un pirmās divas dienas periodiski izmaisa. Izņemtos kauliņus sasmalcina, pēc brāgas norūgšanas pievieno tai un destilē. Var iegūt 8 litrus laba degvīna.

Raudzēšanai labak izmantot speciālos raugus, tos var atrast seit:

www.kandža.lv




Varbūt ko stiprāku? Kandžu? by kandza

Tā vietā, lai gudrotu, kādu vīnu pasniegt pie pusdienām, kāpēc gan neizvēlēties kādu no stiprajiem dzērieniem, kas var būt tikpat iederīgs pie ēdieniem kā vīns, īpaši jau tādēļ, ka arī spirtotajiem dzērieniem ir tikpat plaša garšas buķete kā vīnam – augļu, garšvielu, zemes un zāļu.

007_vodka

 

Turklāt degvīna priekšrocība salīdzinājumā ar vīniem ir tā, ka tam nav problemātisko kombināciju jomu. Garšvielas? Vienkārša, bet asa kombinācija. Salātu mērces, ķiploks vai sīpoli? Nekāda vaina. Šokolāde? Brīnišķīga kombinācija, pagaršo – tas būs īsts atklājums.

 

Doma par 40% stipra alkohola dzeršana kādam varētu šķist pārmērība, taču jebkura spirtotā dzēriena mēriņā patiesībā alkohola ir tikpat daudz kā vīna glāzē. Turklāt dažādi stiprie dzērieni tradicionāli tiek pasniegti pie dažādiem ēdieniem, pierādot, ka tā veiksmīga kombinācija.

 

Pie degvīna Austrumeiropā un Skandināvijā vienmēr kaut kas tiek arī ēsts. Ir pat īpašs ēdienu tips – uzkodas, jeb krievu “zakuski” vai poļu “zakaski” – kas nebūt nenozīmē, ka uz šķīvjiem tiek sakrauti jebkādi produkti, lai tikai neļautu dzīrotājiem novelties no krēsla. Pie uzkodām pieder kaviārs, žāvēta store vai lasis, dažādas gaļas uzkodas, marinētas sēnes un gurķīši, mājas siers, rudzu maize, sālītas siļķu filejas ar sīpoliem un skābu krējumu, kas tiek pasniegtas uz pankūkām. Zviedrijā un Somijā iecienītākās uzkodas pie degvīna ir sālīti ikri un lasis, bet augustā vēžošanas sezonā arī vēži.

Šo ēdienu garšas īpašībās padara tos ļoti saderīgus ar degvīnu. Tā kā gan uzkodas, gan degvīns ir pietiekami spēcīgi, lai līdzsvarotu viens otru, turklāt degvīns padara kaviāru krēmīgāku un maigāku. Degvīns arī mazina sālītas siļķes filejas un sīpola asumu, tajā pašā laikā padarot vieglāku skābo krējumu un mājas sieru. Patiesībā pēc bagātīgām, vircotām un sāļām uzkodām nākamais degvīna mēriņš prasās pats no sevis, tā ka tā ir ideāla kombinācija.

013_vodka

Polijā un Krievijā degvīna dzeršana tiek turpināta visas maltītes laikā, jo arī ar citiem ēdieniem degvīns veido lieliskas garšas kombinācijas, piemēram, ar bagātīgi krēmīgo befstroganovu, ko degvīns padara vieglāku un līdzsvarotāku.

Arī meksikāņi pie tekilas un mecala pasniedz uzkodas – tā dēvētās “botanas”, jo stiprie dzērieni iecienītos ēdienus, piemēram, gvakamoli (“guacamole”) padara daudz sātīgāku. Un pie tādiem ēdieniem kā kueritos (“cueritos” – vārīti cūkgaļas gabaliņi, marinēti etiķī un garšaugos) vai čikaronu (vienkārši cūkgaļas gabaliņi) tekilas zāļainā garša un pikantums padara gaļu vēl sulīgāku.

Tekilas daudzpusīgā saderība ar pārtiku ir viens no iemesliem, kāpēc ASV tik populārs ir tekilas kokteilis margarita. Tas ideāli sader kopā ar meksikāņu ēdienu – Cēzara salātiem -, jo margarita izšķīdina maizes grauzdiņus un sieru, tajā pašā laikā padarot asāku salātu mērci.

Savukārt Skotijā dabiska ir viskija un ēdienu kombinācija, īpaši piemērots viskijs ir pie skotu nacionālā ēdiena hagisa (“haggis”). Pie šī ēdiena ne vienu reizi vien tikusi pacelta daža laba lieka glāzīte.

Vēl viens klasiskais viskija partneris ir augļu bagātīgā kūka, kas tradicionāli tiek pasniegta Jaungada svinībās. Par laimi, pēc Jaunā gada skotiem nenākas ilgi gaidīt līdz nākamajām lielajām svinībām. 21.janvārī tiek minēta Bērnsa nakts, godinot slaveno skotu dzejnieku Robertu Bērnsu (1759.-1796.). Šajās svinībās viskijs tiek dzerts pie vistas zupas un hagiss ar kartupeļu putru. Pēc hagisa bieži vien tiek pasniegts liellopa vai brieža gaļas cepetis, bet kā garšviela viskijs tiek izmantots pudiņā, kur tas aizvieto parasto šeriju. Skoti mielojas arī ar saldo ēdienu, kas tiek gatavots no viskija, medus un auzu pārslām. Bet vislabākais veids, kā noslēgt skotu svētku maltīti, ir vienkārši izdzert glāzi laba skotu viskija.

Avots: Delfi sievietēm

Toties labākais veids, kā iepriecināt savus ciemiņus visā pasaulē, izrādīt tiem godu un cieņu, ir – pacienāt ar paša izgatavotu,lolotu un auklētu mēriņu. Un, nav svarīgi, vai tas ir mājas vīns vai mājas degvīns, saimnieks tajā ir ielicis savu darbu un sirds siltumu, kas nepaliks ciemiņiem nepamanīts.

Kā zināms, grādīgos dzērienus katrs var iegadāties veikalā tik dārgus, cik vien maciņš atļauj, bet pat visdārgakais konjaks būs tikai un vienīgi attiecīgas rūpnīcas ražojums, bez sirds un dvēseles. Toties, cik lepni rūpīgs saimnieks ceļ no pagrabiņa paša darinātus uzlējumus uz dzērvenēm, brūklenēm, upenēm, smiltsērkšķiem, ķiršiem un citiem augiem, kā ar lepnumu stāsta – šitā sļivovica taisīta tajā gadā, kad bija milzīga plūmju raža, bet šis kalvadoss, togad, kad bija daudz ābolu, šita zorte noturēta uz ozola skaidām, bet šitā – atstāta dabīgi tīra, bez piegaršām, lai varētu just smalko ābolu smaržas buķeti…

037_vodka-300x225


Iekārtas un viss nepieciešamais mājas dzērienu radīšanai iegādājams šeit:

www.kandža.lv




Kandža. Kā viss sākās? by kandza
Novembris 28, 2010, 12:17 priekšpusdienā
Filed under: kandža,самогон,dzimtenīte,šmakovka,alkohols | Birkas: ,

Kandža vai šņabis – kas bija pirmais? Alkoholisko dzērienu izcelsmes vēsture pasaulē


Dati par pirmo brūvēto dzērienu nāk no Mezopotāmijas, kur cieņā bija dateļpalmu vīns. Arī senie ēģiptieši mīlēja iedzert, par ko liecina kaut vai fakts, ka tieši viņi bija tie, kas izgudroja pirmos salmiņus, lai dzertu alu, kas saturēja kviešu sēnalas. Arī viņu rakstos vietām ir minētas sociālās problēmas, kas radušās sakarā ar alkohola reibumu, tātad viņiem nebija gluži sveša atpūta iedzerot.

Līdzīgs pierādījums ir atrodams Babilonas – vienas no senākajām kultūrām, rakstos, kur uz māla plāksnēm ir aprakstītas precīzas alus pagatavošanas receptes. Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas vienā no pirmajiem datētajiem pasaules likumiem bija iekļāvuši arī regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē. Eiropā apiņus sākotnēji izmantoja kā ārstniecības augus, galvenokārt garšas uzlabošanai, bet ar laiku tie kļuva par neatņemamu alus brūvēšanas sastāvdaļu.

Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi. Dokumentēti pierādījumi par alkohola izstrādājumu ražošanu un patēriņu ir atrodami ķeltu, sengrieķu, vikingu, ēģiptiešu un babiloniešu rakstos. Alkohols arī ietilpa pārtikas klāstā, ko senie ēģiptieši apglabāja kopā ar aizgājēju. Visas šīs agrīnās civilizācijas audzēja miežus, pastāv pieņēmums, ka tikai alus raudzēšanas mērķim.

Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.

Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza to pašu dievu, tikai sauca viņu par Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.

Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.

Pravietis Muhameds aizliedza alkohola lietošanu, lai nošķirtu savus sekotājus no kristiešiem un jūdaistiem, un arī mūsdienās alkohola lietošana musulmaņu valstīs ir aizliegta. Arī budisti un hinduistu bramini atturas no alkohola lietošanas. Taču daudzās citās senajās reliģijās alkoholiskie dzērieni bija neatņemama sastāvdaļa, lai pielūdzēji sasniegtu nirvānu

Taču alkohola nozīmīgums nekad nav aprobežojies tikai ar mistisko sfēru. Viscaur savas attīstības vēsturei alkohols ir ticis lietots vairāku sociālu iemeslu dēļ, piemēram, naida mazināšanai, drosmes vairošanai cīņas laikā, noslēdzot līgumus, svinot svētkus, risinot mīlnieku ķīviņus, uc. Viduslaiku Eiropā alkohols tika pielietots praktiskiem mērķiem – tautas medicīnā un kā efektīvs konservants.

Alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns pasaules praksē. Kā tas ir redzams, jau senajām kultūrām bija labi pazīstamas tā graujošās spējas. Tomēr, izņemot musulmaņu valstis, kur reliģiskie apsvērumi pastāvīgi to stimulē, vairums alkohola aizlieguma mēģinājumu ir cietuši fiasko un tikuši atcelti jau pēc pāris gadiem. Milzīgā dzeršanas popularitāte Eiropas valstīs liecina par to, ka ideja par alkohola lietošanas aizliegumu nav guvusi pietiekamu atbalstu. Skandināvijas valstis ir mēģinājušas normēt alkohola patēriņu, lai ierobežotu alkoholismu, taču panākumi šim solim nav bijuši īpaši efektīvi.

Līdz Viduslaikiem alkohola patēriņš aizvien turpināja palielināties, un Viduslaikos normāla parādība bija, ka klosteros tika brūvēts alus, ko dzēra gan mūki, gan arī tas tika tirgots iedzīvotājiem. Iemesls, kādēļ mūki tik lielu vērību pievērsa alus brūvēšanai, bija vēlme papildināt savas pieticīgās maltītes ar garšīgu, uzturvielām bagātīgu dzērienu, īpaši gavēņa laikā. Tā kā šķidruma uzņemšanu gavēnis neregulēja, tad alus vienmēr bija atļauts. Vēsturnieki ir konstatējuši, ka katrs mūks dienā drīkstēja izdzert līdz 5 litriem alus.

Līdz Viduslaikiem alus brūvēšana bija parasts sieviešu pienākums, jo to uzskatīja par pārtikas produktu. Vēlāk ģimenes tradīcijas pamazām pārvērtās organizētā ražošanā, un mājas brūži pārtapa par krogiem, traktieriem un tavernām, uzņemot ceļotājus un svētceļniekus. Alus palika gandrīz jebkuras kultūras svarīgāko sastāvdaļu lokā, kaut arī neizdevušos raudzēšanu vai destilāciju cilvēki saistīja ar nelabo spēku iejaukšanos. Līdz ar Viduslaiku izskaņu lielākajā daļā Eiropas un pasaules aktīvi tika pilnveidota raudzēšanas un destilēšanas māksla.

Šī māksla turpināja pilnveidoties arī Renesanses laikmetā, kad alus brūvētāji bija vieni no pirmajiem, kas dibināja ģildes, kurās pieredzējuši meistari apmācīja savus mācekļus, nododot amata prasmi no rokas rokā. Renesanse pasaules vēsturē ir iegājusi ne tikai kā mākslas un kultūras, bet arī zinātnes attīstības laikmets. Tika izgudroti dažādi uzlabojumi, kas atviegloja alkohola ražošanu, tostarp termometrs, kas ļāva daudz precīzāk izstrādāt un realizēt alkoholisko dzērienu ražošanas algoritmu. Attīstoties tehnoloģijai, kļuva iespējams ražot destilētu spirtu, un tādējādi iegūt vēl tīrāku un stiprāku alkoholu. Dažādās valstīs attīstījās “nacionālie” dzērieni – Krievijā – vodka, Skotijā – viskijs, Meksikā – tekila, Grieķijā – ouzo, Itālijā – strega un sambuka, un desmitiem citu dzērienu, kas vēl līdz pat mūsdienām ietilpst mūsu priekšstatos par attiecīgo valsti.

Nemieru laikā Amerikā koloniju iedzīvotāji pievērsa mazu vērību alkohola atkarībai un grādīgie dzērieni kļuva par vienu no komercijas stūrakmeņiem. Pirmais nopietnais un efektīvais mēģinājums regulēt alkohola patēriņu bija Pilsoņu kara laikā, taču vēlāk sociālie apstākļi mazināja šo kontroli, kā rezultātā alkohola patēriņš pieauga, sasniedzot pat vēl lielākus apmērus.

Agrīna atturības kustība izveidojās Amerikā federālistu starpā, visdedzīgākais šīs idejas aizstāvis bija Bendžamins Rašs (Benjamin Rush), darba “Pētījums par alkoholisko dzērienu ietekmi uz cilvēka prātu un miesu” (1785) autors. Viņš propogandēja atturību un ieteica priekšroku dot raudzētajiem, nevis destilētajiem dzērieniem. Šīs agrīnās atturības kustības galvenais ierocis bija cilvēku pārliecināšana, jo kongresmeņu mēģinājums aplikt destilēto alkoholu ar nodokli izraisīja “Viskija nemierus” (1794). Šajā laikā alus brūvēšanas industrija bija visienesīgākā no visām alkohola ražošanas nozarēm. Augstais konkurences līmenis alus brūvētāju starpā spieda viņus sākt nodarboties ar mazumtirdzniecību un tirgot izlejamo alu krogos.

Lielbritānijā 19. gadsimta 30-tajos gados alkoholisms bija ļoti plaši izplatīts, ko lielā mērā sekmēja nācijas straujā industrializācija. Atturības kustība, kas atbildēja ar prettriecienu, panāca, ka tūkstošiem dzērāju atteikties no alkohola un iesaistījās tajā, taču nekad kā risinājums netika minēts pilnīgs alkohola aizliegums. Vēlāk Pirmā Pasaules kara laikā Anglijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George) mēģināja panākt šo aizliegumu, taču viņš tika pārliecināts to nedarīt, jo tas draudēja ar plašiem tautas nemieriem tā jau kritiskajā situācijā. Tā vietā tika ieviestas vieglās alus šķirnes un aizliegums iegādāties alkoholu vairumā, kas kara beigās jau panāca atbilstošu rezultātu – alkohola patēriņa ievērojamu samazināšanos.

Bēdīgi slavenais “Sausais likums”, kas juridiski pamatojās uz ASV valdības pieņemtajiem 18. grozījumiem ASV Konstitūcijā (Volstedas grozījumiem), ir vispopulārākais mēģinājums 20. gs. aizliegt kādu atkarību radošu vielu. Tā mērķis bija samazināt alkohola patēriņu, ierobežojot legālās dzērienu ražošanas, izplatīšanas un pārdošanas iespējas. ASV, atņemot darbības licenci alus brūvētājiem, spirta destilētājiem, vīndariem un pārdošanas licenci gan alkoholisko dzērienu vairum-, gan mazumtirdzniecībai.

“Sausā” likuma pirmsākumi meklējami jau 19. gs. atturības kustībā, toreizējais ASV kulturālais klimats bija labvēlīgs šādas idejas pieņemšanai, turklāt tā sasaucās ar tobrīd populāro uzskatu par pašuzlabošanos. Pirmais aizlieguma likums tika pieņemts Mainā 1851. gadā, tam sekoja līdzīgi likumi vēl 12 štatos. Pēc 18 gadiem tika izveidota Nacionālā Aizlieguma partija, kas pirmo reizi ieguva atbalstu un tika ievēlēta Pārstāvju Palātā 1890. gadā.

Līdz 1906. gadam kustība attīstījās, ko uzturēja galvenokārt protestantu vidusšķira. Attīstoties pilsētām aizvien saasinājās atšķirības starp laucinieku un pilsētnieku dzīvesveida īpatnībām, ko laucinieki uztvēra kā noziedzības un netikumības perēkli. Attīstoties industrijai, darba devēji pastiprināti sāka pievērsties alkohola ietekmei uz viņu darbaspēka efektivitāti. Minētie faktori kopā ar pagaidu likumu par graudu izmantošanu tikai pārtikas vajadzībām Pirmā Pasaules kara laikā noveda pie “Sausā” likuma pieņemšanas 33 štatos līdz 1920. gadam.

“Sausā” likuma aizstāvjiem bija divu veidu viedokļi – viena grupa uzskatīja, ka ir jāveic izglītojošais darbs kopā ar aizliegumu, lai gadu trīsdesmit laikā iesakņotu sabiedrībā “skaidrības” ideju. Otra grupa uzstāja uz ļoti agresīvu aizliegumu, ar mērķi izskaust alkohola krājumus valstī. Pēc 1920. gada neviena no grupām nespēja realizēt savus mērķus. Izglītības reformas piekritēji nespēja gūt atbalstu kampaņai, par kuru tie sapņoja, bet aizlieguma piekritēji nespēja pārliecināt valdības ierēdņus par pastiprinātas kampaņas uzsākšanu pret alkoholisko dzērienu piegādātājiem.

Šis likums viegli tika ieviests laucinieku vidū, bet lielajās pilsētās attīstījās nelegālā alkohola ražošanas, ievešanas un pārdošanas industrija, kontrabandas alkohols lielos daudzumos tika ievests pāri Meksikas un Kanādas robežām, kā arī nelegāli importēts no Karību salām. Kad muitas ierēdņi aktīvāk sāka kontrolēt robežas, kontrabandisti ķērās pie jaunām alkohola iegūšanas metodēm. Aptiekās pret receptēm bija pieejams medicīniskais spirts, receptes tika masveidā viltotas. Tāpat tika attīrīts denaturētais spirts, kas bija ķīmiski apstrādāts ar indīgām vielām, lai padarītu to nelietojamu cilvēkam, bet tika legāli izmantots tehniskajās nozarēs. Attīstījās arī kandžas ražošana. Kontrabandisti veidoja organizētus karteļus, kas ievērojami apgrūtināja viņu pieķeršanu un sodīšanu, turklāt ierēdņu korupcija šajā laika posmā zēla un plauka. Pamazām karteļi palielinājās, sāncensības rezultātā to skaits arvien samazinājās, vara un nauda koncentrējās dažu cilvēku rokās. Pazīstamākais no tiem bija Als Kapone, kura ienākumus viņa aresta brīdī lēsa ap 60 miljoniem dolāru gadā. Kad 1933. gadā “Sausais” likums tika atcelts, organizētās noziedzības sindikāts mainīja darba profilu un pievērsās tādām nozarēm kā narkotiku tirdzniecība, azartspēles, prostitūcija, augļošana, šantāža – tās ir sfēras, kuras viņi kontrolē vēl līdz šai baltai dienai.

Vislabākais pierādījums “Sausā” likuma efektivitātei ir alkohola patēriņa dinamika tā darbības laikā un pēc tam. Fakti rāda, ka jau pirmajos gados pēc šī likuma pieņemšanas alkoholisko dzērienu patēriņš bija tikai aptuveni 30% no sākotnējā līmeņa, kas bija pirms grozījumu stāšanās spēkā. Patēriņš pieauga pēdējos “Sausā” likuma gados, jo palielinājās alkohola kontrabanda un jaunā amerikāņu paaudze pārkāpa šo likumu. Taču sākotnējo alkohola patēriņa līmeni ASV sasniedza ilgu laiku pēc “Sausā” likuma atcelšanas 1933. gadā.

(Adaptēts no The History of Alcohol www.ephedrina.org , www.ttb.gov). Ar atļauju pārpublicēts no http://www.neatturiibnieki.pit.lv P.S. Patreiz labākie piejamie aparāti dabūnami šeit: 

www.kandža.lv

 




Follow

Get every new post delivered to your Inbox.